Biography (Latvian translation)

Current text

Pēc Ryba vārdiem.

Īsāk sakot, reiz mēs ar Vaidu sēdējām manā dzīvoklī pretī teātrim (tur viens dzērājs, vai nu Ediks, vai Toliks, izīrēja istabu par pudeli). Nu, uz ģitārām jau uzspēlējām... Uzpīpējām... Un mums bija tēma – kā nosaukt mūsu kopīgo dziesmu projektu. Variantu bija daudz. Spēcīgākais – «Tā es sadedzināju savus pirkstus». Bet vienalga ne tas. Un pa televizoru tajā laikā puika skraidīja, ar akmeņiem logus sita. Viņam pakaļ Čārlijs Čaplins staigāja un jaunus stiklus lika. Viena banda, vārdu sakot. Un kā tur situācija viņiem izvērtās, es precīzi neatceros. Vai nu viņus pieķēra, vai ko, bet vienā brīdī tuvplānā parādīja Čārlija Čaplina seju – patiesības un tik dziļas vilšanās cilvēkos pilnas acis... Nu es arī visu sapratu.

– Klausies, a davai «Glazki Stekoļščika» («Stiklinieka actiņas»)?
– Davai.

Bet pati ideja uzspēlēt kopā bija Vaidas.

Viņš tolaik Rīgā aviācijas institūtā mācījās un «M.Spirit» ar Valeru un Džeku spēlēja. Bet kaut kā nevedās viņiem tie mēģinājumi tur, precīzi nezinu. Jā, un kopmītnēs spēlēt nav parocīgi. Viss vairāk studentu jautrība. Bet dziedāt taču gribas.

Es tajos laikos ar autostopiem braukāju. Neklātienes juridisko pametu un to nolādēto Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu. Izrāvos brīvībā. Pa vidam jau uzspēlēju «Quasimodo» (Variks, Fathudinovs, Nekrofīls), un pēc tam vienā projektā ar Gunu un Tosju.

Nu un iepūta mūs ar Čačisu tas pats autostops pie «M.Spirit» uz kopmītni, uz 720. istabiņu. Tur daudzi bija pabijuši. Cilvēki dažādi uzņem... Mēs visi viens uz otru paskatījāmies un aizbraucām uz Maskačku pēc zālītes. Tā aizsākās stipra vīru draudzība un savstarpēja sapratne.

Man personīgi mūzikā pirmajā vietā vienmēr bija vārdi (Coja audzināšana, vai), un, kad es 720. istabiņā izdzirdēju Vaidu akustikā, es patiesi nopriecājos un sāku cienīt. Jo no viņa dziesmām zosāda skrēja pa muguru.

Gari vai īsi, bet kopīgs projekts nobrieda. Un jaunas dziesmas no mums nāca ārā kā sēnes. Bet grupai tā ir laba zīme. Pašsaprotams jautājums: «kur ierakstīsim?». Un lūk, tieši tad uzradās tumšuzacainais Vantuza stāvs ar savu 4 celiņu pulti, bungu mašīnu, Jackson ģitāru un procesoru. Kā radoša personība viņš toreiz bija ārpus ansambļiem, pazīstams no iepriekšējā projekta «Neisseria»... un vispār.

Piedāvājumu uzklausīja ar interesi.

Nu un ierakstījām šādā nepastarpinātā veidā mūsu pirmo kasešu albumu «Žģiķe Izoptica» («Gaidiet Izoputnu» – «Izoputns» kļūtu saprotams nākamajā albumā, jo dziesmai «Tas ir putnu dēļ» vietas šajā albumā vairs nepietika).

Nu un turpinājām tālāk spēlēt. Vaida ar «M.Spirit», bet es Čerepovas ugunsnovērošanas tornī (pēc jaunā dienesta pienākumiem). Draugs Šura Nekrofīls apciemoja mani ar ģitāru, un mēs izdomājām ma-a-aziņu albumu «Proval» («Izgāšanās»), nosaucoties par «Horinije Bega» («Sesku skriešanās»), jo nesāmies toreiz divatā ar akustikām kā īsti seski... smieklīgi... un interesanti.

A «M.Spirit», nomainījuši nosaukumu uz «Medvedj-S», 720. istabiņā ierakstīja kaut kādus savus psihodēliskos eksperimentus... Nu un kur tie ieraksti, es jums jautāju? Nezinu.

Īsāk sakot, likteņa lēmuma dēļ mēs ar Vaidu, Vantuzu un mani atkal sastapāmies vaigu vaigā. Principā jau neviens nebija atvadījies... Draudzējāmies, iedzērām... Tikai nedziedājām kopā. Bet D-pilī jau kā: ja mūziķi draudzējas, agri vai vēlu sāks dziedāt...

Nekrofīls bija plānots kā pirmais basists, taču viņa ģeologa-urbēja profesija aizveda puisi prom no Latgales. Uzradās entuziasts. Rubrehts. Mūziku viņš pieņēma un pats sāka dziedāt ar mums.

Otrais albums iznāca liels. Kaudze cilvēku vienā vai otrā veidā tajā piedalījās: Stakans, Kuzja, Toliks Petuhovs, Jeremejs, Žeņa, atkal jau Nekrofīls... Par skaņu atbildēja Vantuzs.

Īsāk sakot, Vaida līdz albuma pabeigšanai nenodzīvoja. Nomira Rīgā, kopmītnēs. Samiksēja bez viņa.

Tikai dziesmu no viņa palika gana daudz. Vismaz vēl vienam albumam. Un lūk, tās grozās man uz mēles... Un kaut kur iekšā vēl, no kurienes zosāda skrien pa ādu... Jānodzied.

P.S. Kas arī tika izdarīts Černovjakos. 2007.