Биография (перевод на латышский)
Текущий текст
Pēc Ryba vārdiem. Līdz 16 gadu vecumam es dzīvoju pilnīgi mierīgi. Tas ir, bez mūzikas. Gandrīz. Viss beidzās, kad vēstures kabinetā Borjka ieslēdza «Gruppa Krovi». Un viss sākās, kad māsa man uzdāvināja kasešu magnetofonu «Legenda № ...» ar pogu «ieraksts». Ar Ļohu pa īstam sadraudzējāmies 10. klasē. Viņš sēdēja vienā solā ar tagad visai labi pazīstamo J. Berdņikovu, un mēs trijatā stundās izklaidējāmies, rakstot viens otram tādus kā dzejoļu dialogus... Kaut ko līdzīgu: «ak tu, nolādētais baltkriev, es izvilkšu tavu melīgo ūsu!», vai arī: «un es, līdz ceļiem ūdenī grimstot...» utt. Romantiķiem nepieciešama attīstība. Un tā atnāca ar pogu «ieraksts», bērnu miniģitāru, 2–3 katliem un nevienam nevajadzīgu tualetes poda vāku, kurš prata izdot ritmus. Magnetofonam «Legenda» bija vēl viena poga «1–3». Pozīcijā «3» ieraksts paātrinājās līdz multfilmas «Čips un Deils steidzas palīgā» līmenim, un kompozīcijas sāka skanēt patiešām pieklājīgi. Dziedājām par visu: «ceturtā diena ar santīmiem», «es skatos uz Klāvu», «arhāts nokāpj no kalna»... Vienlaikus Androns mācīja mums pagalma akordus, un šķita, ka «nothing can stop us now!»... Bet tās visas ir tikai sentimentālas atmiņas, priekšvēsture... Pārliecības par saviem spēkiem mums netrūka. Un lūk, mans brālēns – Androna un Varika klasesbiedrs, kurš bija ģeniāli iekļāvies 38. celtniecības arodskolas rindās, reiz izpļāpājas, ka viņu grupā ir kāds puisis, kurš «ārdās» pie īstām bungām ģitāru un basģitāru pavadījumā. «Hmm...», – nodomājām mēs ar Andronu un Variku un sagādājām divas pudeles degvīna. Vienu izdzērām, iepazīstoties ar Oļegu, bet otru paņēmām līdzi pie viņiem uz mēģinājumu. Kur pirmo reizi mūsu priekšā, uz cieņas robežas, stājās Daugavpils rokgrupa «Lom» («Lauznis»). Istaba, kurā vīri spēlēja, bija neticami maza... un tur atradās: bungas ar spilvenu basbungā, divi ģitāristi, basists un nopietns, dominējošs tips ar rokģitāru («vadītājs»). Es neatceros, ko tieši mēs izdarījām ar degvīnu, toties atceros viņu pirmos hitus «Vilkacis» un kaut ko par «gaisma logā nāk pie manis»... Pats mērogs, pati pagrīdes rokgrupas esamība «Jaunbūvē» mani pārsteidza. BET. Mēs taču zinājām, ka arī mums ir pāris sirsnīgu tēmu, ko nodziedāt... tātad izvilkām akustiskās ģitāras. Nospēlējām «Ne vārda par mīlestību». Un tad viņu pieredzējušais vadonis Goblins pateica kaut ko līdzīgu: «a ko ta...» un turpat kungu manierē to dziesmiņu skaisti salika uz savas ģitāras. Tā mēs uzzinājām, kas ir aranžējums. Šķīrāmies kā draugi. Un kā gan citādi! Vienu lietu taču darīsim, vai ne? Pie tam katrs «Kvazi» saprata, ka laiks kasīt pakausi par visiem šiem solo, ritmiem un basiem – par «Kvazimodo» mēs bijām nosaukušies vēl tualetes vāka un 3. ātruma laikos, bet tagad sākās citi laiki... Mēs jau diezgan veikli pārbīdījām pirkstus no la minora uz barre sol mažoru, kad sākām bieži iegriezties tukšā vienistabas dzīvoklītī ar krāsniņu arkā pie Pedagoģiskā institūta. Mans tēvs pamatotu iemeslu dēļ mēdza tur turēt pa kannai spirta, uz kuru mums laiku pa laikam radās savi plāni. Vieta mīļi tika nosaukta par «Bedri» («Yama»). Un visu šo periodu mēs sevi dēvējām par «homo-yamos», teicām viens otram «īarghr» un īpaši āķveidīgi spiedām rokas. Reiz uzaicinājām uz «Bedri» divas amizantas Marinkas no «Pirmā maija» rajona un pēc kārtas dejojām ar viņām lēnos dejas soļus pie pašu akustiskajām dziesmām. Variks tikmēr savā pagalmā bija kvēli iemīlējies, un viņa vēl piedevām dziedāja... Un ne jau šur tur, bet mūsu «Pirmajā maijā» pie vīra, kurš vadīja īpaši tam paredzētu pulciņu... Nu ko, izvilkām akustiskās ģitāras... Es atceros, kā Jansons piegāja pie loga un ar neatminamu sejas izteiksmi klausījās. Es atceros kaut ko līdzīgu: «Zīmīgi – lūk, atnāk pie manis trīs tādi jaunieši un kaut kā tā izpilda «es sēžu, normāli sēžu...», un kas interesanti – man patīk.» Jansons ķērās pie mums no visas sirds. Nebija nekādu lekciju par aranžējumu teorijām un tamlīdzīgi. Bija tā: «tu, Varik, spēlē «bum-pum», tu, Andrjuhin – «trapa-ti-tu-ti-ua», bet tu, Saša... nu, pliukšķini savus akordus...» Pats viņš sēdās pie bungu komplekta un gludi mums rībināja. Un mēs bijām LAIMĪGI! Pirmais, izmēģinājuma koncerts notika «Torgovkā», vai nu uz Jauno gadu, vai Ziemassvētkos, kur mēs trijatā izgājām melnos džinsos un melnās bītlcenēs ar akustiskajām ģitārām. Un nenolažojām. Tiesa, tagad es saprotu, ka lielākā daļa pavāru un oficiantu lāgā nesaprata, ko mēs tur darām... vienalga, solītis bija sperts. Pēc tam bija rokkoncerts «Vārpā» ar visādiem veterāniem kā «Overnight Sensation», jauniešiem «Dvinsk», saniknotajiem «Neisseria» un neveiksmīgajiem «Kamčatka». Klāt vēl kaut kāds iesala alus un meitenes-hipiji, kuras D-pilī bija redzētas pirmo reizi! Es pārnācu mājās, mamma iznāca priekšnamā ar vāji slēptu nodomu pārbaudīt manas promiles, pajautāja: «nu, kā?», es teicu: «panākumi» un aizmigu, rokas izmetis. Un tas, ko mēs nosaucām par pirmo albumu «Pronikni v moj sad» («Ieej manā dārzā»), tika ierakstīts vienā vakarā, bez pārspēlēm, tieši uz lentas turpat pie Jansona «Jaunībā». Un! Tikai tagad es pilnībā novērtēju visu Androna varonību, kurš jau pēc gada vienlaikus spēlēja soloģitāru un dziedāja! Variks neatlaidīgi uztrenēja basista pirkstus, bet es rakstīju dziesmas – vienu par otru jaunāku. Tikām pāri pirmajam albumam, un «Kvazimodo» (ne bez Goblina palīdzības) ieguva savu īsto bundzinieku – Andri Zelču. Parasti visa mēģinājuma laikā viņš pateica vienu vai divas frāzes. Vai nu vēroja un svēra katru vārdu, vai arī vienkārši labprātāk domāja pie sevis. Divi paldies viņam: 1) humoru saprata un 2) ritmu turēja stabili. Kādā brīdī, lai nedaudz atslogotu Androna solo no dziedāšanas, pie vokāla tika piesaistīts Ļoha – tolaik vēsturnieks, Pedagoģiskā institūta students. Diemžēl laime nebija ilga: pēc koncerta Dzelzceļa tehnikumā, kur, starp citu, kāpņu telpā pie alus pirmo reizi saskrējāmies ar «M-Spirit», Ļoha zaudēja interesi par rokdziedātāja karjeru. Iespējams, raksta dēļ, kurā par mums bija šādas rindas: «bet Kvazimodo vokālists kliedza tā, ka bija dzirdams tramvaja pieturā pie LRZ.» Ak tu kaza! Nākamais dziedātājs bija Šura Nekrofīls, kurš pēc visiem Kvazimodo parametriem mums derēja un tēmu saprata. Bet tad mūs pieveica nelāgs liktenis. Abi zēni iemīlējās vienā meitenē. Un sanāca tā, ka viens aizgāja ar sievu, bet otrs ar Kvazimodo... Un tajā brīdī, kad Androns pazuda no Kvazimodo, pazuda arī pats Kvazimodo. Bet mēs, PROTAMS, vēl mēģinājām to noturēt. Rokgrupa «Dvinsk» vai nu pajuka, vai izjuka, un Kuzja bija pazīstams ar to, ka bija brīvs... Viņu mēs arī piesaistījām. Man bija ļoti grūti klausīties viņa «hard and heavy» solo pie mūsu pašu tekstiem... Vajadzēja vienkārši strādāt, ieguldīt vēl vienu gadu, iekļaut Kuzju mūsu «estētikā». Vajadzēja, vajadzēja, lai izdotos otrais albums... BET man tas vairs nerūpēja, mani rāva jaunas dziesmas. Es netaisīju otro albumu «Tvoje radio lžot» («Tavs radio melo») – tajā brīdī man tas šķita pareizi. Tagad es zinu – vajadzēja saņemties un pievilkt Kuzju, viņš bija saprotošs, būtu ticis līdzi... Bet es nospļāvos un pievērsos citam projektam – «Steļki Betonščika» («Betonētāja pēdiņas»), kur iekļāva dažas Kvazi dziesmas. Bet puiši pabeidza albumu patstāvīgi. Es kādu laiku nevarēju to klausīties, un tad sapratu – viņiem jāsaka «paldies», ka viņi ierakstīja to, kas bija nobriedis... Tas viss ir jaunības auna spīts, bezkompromisa dullums. Un, ja nebūtu šī ieraksta pie Kuzjas – nebūtu nekā.