Биография (перевод на латышский)
Текущий текст
Priekšvēsture grupas izveidei bija Artūra Petrova (Budulaja) un Aleksandra Gridasova (Gridasa) tikšanās, kuri abi dzīvoja Daugavpilī. Vēl pirms personīgās iepazīšanās viņi bija dzirdējuši viens par otru un par savu uzskatu līdzību. Pirms grupas dibināšanas Budulajs bija iesācējs mūziķis, kurš panku tusiņos viens pats spēlēja citu grupu kaverversijas. Gridass spēlēja pankgrupā «Nevrastenija». Viņi iepazinās pēc tam, kad Budulajs atnāca uz «Nevrastenijas» mēģinājumu. Kāda mēģinājuma laikā pēc solista pretenzijām par Gridasa spēli Gridass pasūtīja visus ratā un pameta grupu. Kādu laiku Gridasu mēģināja pierunāt atgriezties, taču jau bija par vēlu: iepazinušies Budulajs un Gridass stingri nolēma spēlēt dumpja mūziku. Ap šo pašu laiku Budulajs pirmo reizi parādījās uz skatuves, 1999. gada jūnijā kopā ar «Glazki Stekoļščika» nodziedot «Graždanskaja Oborona» dziesmu «Ļuber». Šis notikums galīgi iedvesmoja Budulaju un Gridasu, un, par spīti mēģinājumu telpas trūkumam, sāka dzimt pašu dziesmas. 1999. gada vasarā dzīvoklī tika ierakstīta dziesma «Bej buržujev» («Sit buržujus»). Grupu uzaicināja uzstāties rokkoncertā 2000. gada 18. februārī Latviešu kultūras centrā (LKC). Koncerts bija veiksmīgs. Tieši pirms uzstāšanās tika izdomāts nosaukums, un tā piedzima «Viseļica» («Kārtuves»). Lomas grupā: Budulajs – vadošais vokāls un ģitāra; Gridass – bass un bekvokāls. Visā grupas vēsturē viņiem nekad nebija sava pastāvīgā bundzinieka; pie bungu komplekta sēdēja bundzinieki no citām grupām. «Viseļica» skanējumu ietekmēja gan «Graždanskaja Oborona», gan «The Exploited»: smags pankroks ar radikāliem tekstiem. 2000. gadā «Viseļica» tika uzaicināta iesildīt pašu Jegoru Ļetovu. Ļetovam tika atteikta iebraukšana Latvijā, kas izraisīja «Viseļica» spontānu brīvdabas koncertu panku pūļa vidū, kas beidzās ar plašiem nemieriem. Tas nostiprināja «Viseļica» pagrīdes slavu un bezkompromisa nihilistu reputāciju. Tālāk grupa aizvadīja vairākus koncertus Daugavpilī un Rīgā, kas parasti beidzās ar skaņas atslēgšanu, padzīšanu no skatuves, kautiņiem un citiem skandāliem. Viens koncerts pat beidzās ar administratīvo tiesu, jo uz skatuves tika saplēsts ASV karogs. Līdztekus koncertiem grupa sāka ierakstīt albumus. Pirmais albums «Ņe ssi!» («Nemīz!») tika ierakstīts dzīvajā grupas «Disease» mēģinājumu studijā 2000. gada beigās. Otrais albums «Rezņa» («Slaktiņš»), kas tika ierakstīts vasarā, bija daudz augstākā līmenī. Sakarā ar koncertu par godu 7. novembrim avīzē «Čas» parādījās milzīgs raksts. Grupu pat sāka aicināt viesizrādēs uz tuvējām ārzemēm – Lietuvas pilsētu Visaginu. 2002. gads iezīmējās arī ar to, ka Artūrs Petrovs 27. augustā caur presi izsauca uz divcīņu nacistiskā laikraksta «DDD» redaktoru un grāmatu izdevniecības īpašnieku Aivaru Gardu par krievu tautas aizskaršanu. Garda no tikšanās atteicās. Nu, bet pēc tam notika galvenais notikums grupas vēsturē: 2002. gada 20. novembrī Artūru Petrovu arestēja LR Drošības policija, apsūdzot trotila glabāšanā, aicinājumos gāzt konstitucionālo iekārtu (krimināllietā nonāca pat pirmais albums «Ņe ssi!») un, piedevām, sazvērestībā nogalināt valsts prezidenti. Pēdējā apsūdzība atkrita uzreiz, pārējās – tikai pēc pusotra gada. Septiņi mēneši no tiem tika pavadīti Rīgas Centrālcietumā. Šajā laikā grupa kļuva teju par leģendu, divas dziesmas pat izskanēja telekanālā RTR raidījumā par kreisajiem radikāļiem. Par spīti tam, ka gadu pēc atbrīvošanas grupas vadošā vokālista muzikālā darbība bija ierobežota ar stingru policijas uzraudzību (ikdienas atzīmēšanās policijā un pienākums atrasties dzīvesvietā no 22:00 līdz 8:00), pēc Budulaja iznākšanas brīvībā grupa atsāka darbību, piedaloties rokkoncertos. Bez tam tika atvērta grupas mājaslapa (www.viselica.lenin.ru). Brīvā pieejā jau ievietots praktiski viss grupas radītais, ieskaitot agrīnos akustiskos ierakstus un video no koncertiem.